"- Ja priekšmeti jūsu gleznās ir simboli, tad kur ir skaidrojumi?
 Edvards:
-Es skaidroju gleznojot. Un pārējie lai skaidro, kā viņi var. Mums draugi, mūziķi, saka: Dieva dēļ, nelasiet tās lapiņas, kur koncertā rakstīts, par ko tā mūzika ir... Un pareizi! Inta: - Jo tev jau ir tikai jāelpo ar to. Nekas nav jāzina, ja jūti. Var jau izstāstīt, kāpēc to esi gleznojis, kā esi to motīvu atradis, bet skaidrojums principā nav vajadzīgs. Jo glezna ir baudīšanai. Es vienmēr studentiem stāstu, ka Ermitāžā gids saka: redzat, te ir siena kaudze, te mēness spīd. Bet - kurš gan to neredz! Ne jau par to ir stāsts. Bet par vakara noskaņu. Tas, kas attēlots gleznā, var nebūt viss saturs. Tas ir kur citur. Piemēram - gleznā sēž meitene pie loga. Apakšā rakstīts - " Meitene pie loga". Bet gleznas saturs nav ne tas, ne tas. Varbūt tas ir - kā es jūtu pavasari ... Varbūt tās ir kādas mūkošas, skaistas bērnības atmiņas. Nu, drīzāk, vairāk uz zemapziņu nekā uz apziņas izstāstīšanu. Tas ir: kā tu tobrīd jūties, ko gribi gleznot - vai kaut ko dramatisku vai plūdumu, kā mūzikā. Tur jau tas āķis. Uzgleznošu lauku, bet apakšā nerakstīšu, ka tā man ir Šūmaņa mūzika. Tik gudra es esmu. Jo kāds to var nesaskatīt...
- Skatītājs taču drīkst just ko citu? 
Inta: - Mierīgi! Jo tās ir asociācijas... Un tās tiešām tik vienkārši nav iebāžamas tajā kvadrātiņā.
Edvards: - Un ir vēl kaut kas. Ja cilvēks nav interesējies par mākslu, viņš ne reizi nav bijis izstādē vai muzejā - bet viņam netīšām iznāk paskatīties uz manu bildi, tad viņam šķiet, ka viņam visam uzreiz jābūt skaidram, un viņš zina, kā vajag būt. Diemžēl tas ir populārākais gadījums. Tad es prasu: kad tu pēdējo reizi biji izstādē? Man atbild - vispār neesmu bijis." 
  (Edvards Grūbe un Inta Celmiņa, intervijā Patiesai Dzīvei, Nr. 8 (2010))

"Viņam [Imantam Adleram] bija biezas brilles. Vērtējot kādu bildi, viņš skatījās pāri briļļu malai un 95% gadījumu no 100 murmināja: "Pornogrāfija ... pornogrāfija ..." Vienalga, vai bija nofotografēta mūra siena vai no zemes izlīdis asns. Tā bija attieksmes pret kadru novērtēšana. Viņš bija nesaudzīgs pret sabildēto, un tā bija laba skola." (Rojs Maizītis)
"Reiz Rojs veikalā pie žurnālu stenda ieraudzījis vīru, kurš turējis rokās žurnālu un, pār briļļu malu vērodams, ar roku kadrējis tā vāku ... Uzminiet, ko sirmais metrs murmināja?" (Patiesā Dzīve, Nr. 8 (2010))