Citāts un replikas

Picture
"Es neesmu abstrakcionists. Mani interesē būtiskāko cilvēcisko emociju izpausmes – traģēdija, ekstāze, nolemtība. Fakts, ka daudzi cilvēki salūst un raud, sastopoties ar manis radītām gleznām, pierāda to, ka es tiešām spēju šīs emocijas radīt." (M. Rotko 1957. gadā)

Raksts

Tagad, joka pēc, salīdzināsim lokālo reakciju uz abstrakto mākslu (Rotko darbi varbūt nav tik daudz gleznas, cik telpas paplašinājums, turpinājums, arī iespaidīgo izmēru dēļ). Komentāru avota norādīšanas vietā iestarpināšu Edvarda Grūbes teikto: "Ja cilvēks nav interesējies par mākslu, viņš ne reizi nav bijis izstādē vai muzejā - bet viņam netīšām iznāk paskatīties uz manu bildi, tad viņam šķiet, ka viņam visam uzreiz jābūt skaidram, un viņš zina, kā vajag būt. Diemžēl tas ir populārākais gadījums. Tad es prasu: kad tu pēdējo reizi biji izstādē? Man atbild - vispār neesmu bijis."

Komentāri tajā preses daļā, kurā vienviet apspriež vakardienas hokeja spēles rezultātu, politiskās virtuves antisanitāro stāvokli,  Youtubētu kautiņu ar sabiedriskā transporta biļešu kontrolieri un visu pārējo, par tēmu "Marka Rotko darbi" svārstās robežās no klusuma, kas izsakāms nullē viedokļu, līdz dažiem desmitiem repliku, amplitūdā no domu transportlīdzekļa ierobežotas manevrētspējas "nevaru iebraukt", slēpta stresa diktētam "nesaprotu, tāpēc tas ir mēsls, un man nav vajadzīgi argumenti, jo es tajos tāpat neieklausīšos", tiešumam, kā ienākot desu veikalā dienu pirms algas "maksāt baisu naudu par apkleķētiem palagiem ... ir aitas, ir cirpēji", globālu iznīcību vēstošam "tāda summa par tādu darbu signalizē par pagrimumu; labs piemērs, kā pamazām tiek pazemināti mākslinieciskie kritēriji", līdz lietišķam "ja Līvu laukumā tādus pārdotu par 200 Ls, es nopirktu veselus trīs", nacionāli ironiskam "'ja ebrejs mālē, tātad ir talantīgs", racionālam "ja nepatīk viņa darbi, nemocies, interesējies par kādu citu mākslinieku", fiziski aktīvam "tādus jāskatās, galvu rokās spiežot", matemātiskam "izstādi ir apmeklējuši 20 000 cilvēku, tātad Tvaika ielai būs 20 tūkstoši jaunu pacientu", ceļotāju "biju Tate Modern Rotko zālē - ļoti iespaidīgi; biju NY Metropolitan muzeja Centrālajā alejā - skatītāju tik biezs, ka garām netiek; Purvīša tur, diemžēl, nebija" un lietpratīgi universālajam "atšķirībā no tiešām skaistām īstu mākslinieku gleznām" viedoklim.  Šī gan nav pirmā dunču mešanas aina; pirms tam bija arī Maļeviča melnais kvadrāts, kas komentāru izmisumā ir iedzinis ne mazumu novērotāju.         

Vai daudzveidīgo mākslu vēsturē ir bijuši mākslinieki, kuru darbi ir saprasti, novērtēti pēc to nāves un pēc laika? Vai daudzveidīgo mākslu vēsturē ir bijušas situācijas, kad laika biedri un kritiķi nav sapratuši vai novērtējuši darbu tur un tad? Jā, tādu ir daudz.  Fona un tīri cilvēciski iemesli katrā gadījumā droši vien atšķirsies, bet mēs tagad zinām, ka, piemēram, vajadzēja paiet gadiem simt, lai pēc nāves pienācīgi tiktu novērtēta Johana Sebastjana Baha mūzika; Vinsents van Gogs mūžā pārdeva tikai vienu gleznu, bet tagad viņu uzlūko kā krāsu ģēniju; Klodam Monē 1872. gadā vajadzēja uzgleznot "Impresija. Saullēkts" un saņemt dzēlīgu, izsmejošu kritiku par ātras skices uzdošanu par pabeigtu, saturisku darbu; autodidaktam, muitniekam Henri Russo, ne reizi neizbraukušam ārpus Parīzes, bet gleznojušam sulīgas, zaļās krāsas toņos pārbagātas džungļu  ainas, vajadzēja saņemt piezīmes par naiviem vai pat bērna spējās atdarināmiem darbiem, kas tagad tiek adresētas arī Rotko (un visiem citiem, kurus garāmejošs neprotošs skatītājs nesaprot no trīs sekunžu ilga "patīk-nepatīk" acu uzmetiena).

Nekā jauna zem saules - izņemot neatkārtojamu mākslinieku pirmreizējas idejas un paliekošu, lai arī  dažreiz stipri novēlotu atzinību. Neatbalstu šķirošanu klasēs un ābolu salīdzināšanu ar bumbieriem, bet dažreiz teiktā ticamības pārbaudei pat derētu uzzināt, ar ko paši kritiskie indivīdi ir patīkami sadzīviskā saskarsmē vai pamanāmi savos sasniegumos. Diez vai to visu var skaidrot vienīgi ar neseno izcelsmi no nebrīvas sabiedrības, brīvu vietu komentāram un visā nācijā līdz galam neapjaustām rakstnieka spējām.  

P.S. Sajūtu izgaršošanā mazsvarīgi, bet fakts, ka Marka Rotko darbos labprāt investē (nav gluži tas pats, kas "nopirkt") lielas naudas summas. (Marka Rotko glezna "Homage To Matisse" kļuvusi par izsolēs pēc Otrā pasaules kara visdārgāk pārdoto mākslas darbu. To nopircis kāds anonīms solītājs par 22,4 miljoniem Amerikas dolāru.)

Spēle par Marku Rotko
Raksts par izstādi
Par muzeju