2010. gads ir atnācis ar kritisku fotogrāfa un pasniedzēja Gunāra Janaiša rakstu par status quo latviešu fotogrāfijas dārzā. Vakar saņēmu paša autora ziņu, kurā viņš pateicas par ieguldījumu un ņem to vērā ar atzinību.

Replika


Gudrie koki

Par zemi, dārzniekiem, kokiem un augļiem ir runāts jau kopš mutvārdu mitoloģijas rašanās brīža. Ēdenes dārzs ar tā pirmajiem iemītniekiem, atklāsmēm un sekām; indiāņu Saules un Mēness koks; seno ķeltu priesteru – druīdu – Orākulu koki; Dž. R.R. Tolkīna enti, kas dzīvoja ilgi, runāja maz un lēni, domāja pamatīgi un vienmēr rīkojās pārdomāti. Cilvēki uz kokiem jau kopš domas pirmssākumiem skatījušies kā dzīvības, spēka, zinību, atdzimšanas simboliem. Tas, manuprāt, papildina sākotnējā raksta autora loģiku.

Nospiediet pogu - mēs izdarīsim pārējo

Vai pazīstat šo saukli? Nē, tas nav radies digitālā foto ērā. Šo saukli Džordža Īstmena firma Kodak izmantoja jau tālajā 1888. gadā. 40-50 gadus pēc Nīpčes eksperimentiem, Dagēra patentētajām vara platēm, Puhara stikla platēm, Talbota kalotīpijas u.c. Kodak gāja tālāk un 1900. gadā laida apgrozībā pirmo lēto fotogrāfijas Fordu - Kodak Brownie fotokameru no kartona, aprīkotu ar vienkāršu meniska lēcu. Runājot mūsdienīgi - tā viņš tagad būs, tikai par vienu dolāru. Maisa galu vēl plašāk parāva vaļā Leica, 1925. gadā izlaižot 35mm šaurfilmas fotokameru mirkļu medībām. Pirmo viena megapikseļa sensoru izstrādāja 1986. gadā - un atkal tas bija Kodak.

Ja gribat, minētais parāda, ka jau kopš fotogrāfijas pirmssākumiem uzņēmīgi cilvēki ir rūpējušies par citu ērtībām, kompensējuši slinkumu, zināšanu trūkumu. Runājot līdzībās, var teikt, ka Fotodārzs jau no paša sākuma nav bijis tikai šaura profila un nopietnu entuziastu centienu lauciņš. Masu darbības izpausmēm vienmēr piemitīs zināma profanācija, atkārtošanās. Slēpotāju piepildīta Gaiziņkalna apkārtne kritiskas piezīmes par amatieru pieplūdumu sportā neizraisa, kooperatīvi 1980. gadu beigās uzplauka arī par spīti pavirši šūtām biksēm, tādēļ var secināt, ka problēma ir saistīta ar fotogrāfijas ciklisko nonākšanu modē, zemu procesā ieguldītās un saskatītās domas līmeni.    
  
20 sekundes - un nevienas otas

Gadsimta sākumā, pateicoties Kodak izstrādājumiem un apjomīgai komerciālās fotogrāfijas attīstībai, fotogrāfija sāka strauji izplesties vairākos virzienos. Fotogrāfijas attīstība dagerotīpijas posmā, caur vidusšķiras pieprasītajiem portretējumiem, izkonkurēja saturiski līdzvērtīgu glezniecības piedāvājumu. Tapšanas laika, apjoma un izmaksu ziņā fotogrāfija izrādījās ērtāka un ātrāka. Divdesmit sekundes apņēmīga, lai arī neizteiksmīga skatiena kamerā, cena ASV no 50 centiem līdz 10 dolāriem - un famīlijas bilde gatava. Kamēr daudzi Viktorijas laikmeta fotogrāfi jaunās tehnoloģijas izmantoja mākslas darbu pārstāstam vai dokumentālai faktu fiksēšanai, piktoriālisti to izmantoja jaunas, vienīgi ar fotogrāfiju saistītas realitātes radīšanai fotogravīrās. Eiropas amatieru piktoriālisti sāka izmantot arvien izsmalcinātākas foto iegūšanas metodes, kuru rezultāts bija stipri attālināts no jau tad nicināto "knipsētāju" darbiem un vairāk līdzinājās pasteļu skicēm vai zīmējumiem ar ogli nevis fotogrāfijai. Fotogrāfijas tehniskās un saturiskās attīstības procesi uz palikšanu pārcēlās Atlantijas okeāna otrā pusē - uz ASV, kur Alfrēds Štīglics neatgriezeniski mainīja fotogrāfiju un panāca, ka to pieņem kā ievērojamu 20. gs. mākslas veidu.

Mākslas veids

Slavenajā Abroza Bīrsa Devil's Dictionary fotogrāfija ir definēta kā attēls, ko gleznojusi mākslā neizglītota saule. Radošs darbs, lai arī tehniski skatāms caur nozares standartu prizmu, vienalga ir atkarīgs no subjektīvas gaumes vai nepatikas. (Spilgtākam viedokļu atšķirības piemēram derētu abstraktais, gleznas vai fotogrāfijas veidā, vienalga.) Arī no tā, vai sakritīs fotogrāfa un skatītāja vispārējās izglītības līmenis, vērtību skalas un vajadzības.

Esmu gleznotājs, nevis fotogrāfs

Henri Kartjē-Bresons: "Faktiski nemaz īpaši neinteresējos par fotogrāfiju. Tiklīdz attēls ir nonācis kastītē, turpmākais mani vairs īpaši neinteresē. Galu galā, mednieki nav pavāri."
Emanuēls Radņickis, plašāk zināms kā Man Ray, jauns avangardists, kas dzīvoja Parīzē dažu māju attālumā no Eižena Atžē, bija pirmais, kas, iespējams, pamanījis Campagne-Premiere ielā izkārtni "Documents pour Artistes" , ieinteresēts sāka iegādāties Atžē  - slavenākā Parīzes telpas un laika dokumentētāja - darbus privātā kārtā, atbilstoši saviem estētikas kritērijiem, kā rezultātā uz to brīdi jau novecojušā Atžē dzīve ieguva otru elpu. Man Ray labprāt pieņēma visu tam piedēvēto slavu par Atžē "atklāšanu", taču par Atžē kā sirreālās fotogrāfijas aizsācēju izteicās dedzīgi noraidoši. Pat 1973. gadā, lūgts kaut ko pateikt izdevuma par Atžē priekšvārdam, viņš  atbildēja: "Mani it nemaz neinteresē fotogrāfijas. Es tās uzņēmu tikai lai pelnītu naudu. Es esmu gleznotājs! Atžē bija tikai sīks ielu tirgotājs. Post mortem, post mortem." Piebilstams, ka Atžē statusu uz visiem laikiem nostiprināja viņa darbu arhīvs, ko Berenisa Abota ziedoja Modernās mākslas muzejam. Tas notika vien 1968. gadā.  
Jau pieminētais Štīglics 1933. gadā uzdāvināja biedrības Photo-Secession dalībnieku un citu autoru uzņemto piktoriālisma fotogrāfiju kolekciju - kopskaitā 600 - Metropolitēna Mākslas muzejam Ņujorkā. Viņš vairs nesaskatīja šī veida fotogrāfijā lielu vērtību. Būdams cilvēks, kas to bija izauklējis Amerikā gandrīz vienpersoniski, viņš vēlējās no tās atbrīvoties. Tā teikt, noklikšķināja uz Recycle Bin, jo pirms tam, ziedojis  paša izlolotā smalkā izdevuma eksemplārus muzejiem, atlikušo tūkstoti sadedzināja. Un piezimēja, ka neskumtu viņa darbu bojāejas gadījumā, ja vien neskarts saglabātos dokumentālās kritikas darbs The Steerage (ceturtās klases kajītes) par sociālo klašu atšķirību demokrātiskā sabiedrībā.
Šie fakti, saistībā ar Fotodārzu, liek izdarīt zināmus secinājumus par sasniegumiem fotogrāfijā un darbu paliekošo vērtību. Protams, citātus var pagriezt vēlamā virzienā (paturot prātā, ka faktu interpretācija bieži vien ir atkarīga nevis no absolūtās patiesības daudzuma tajos, bet no argumentētāja spējām pierādīt savu pozīciju - piemēram, ja tā nebūtu, tiesās vienmēr uzvarētu cietusī puse). Tomēr tas norāda uz to, ka cilvēka pasaulē nekas nav galīgs. Komponists Zigmars Liepiņš kādā TV šovā nesen teica: "Uz 10 zina Dievs, uz 9 - skolotājs, uz 8 - Olga [Rajecka]. Es varu vērtēt tikai skalā no 1 līdz 7."     

Google>Search>Enter

Izmantojot Clusty (bijušais Vivisimo) un Google meklētājus, meklējam pēc latviešu fotogrāfijas angļu, franču, vācu  un krievu valodās. Kā pirmos/galvenos atrod Fotogrāfijas muzeju, Latvijas Institūtu, Balčus, Stakli. Latviski atrod Foto.lv. Krieviski rakstu šeit. Google angļu valodā atrod reprezentatīvo Photography.lt.
Ir iespējams izdarīt  dažādus novērojumus: autori kuļas paši; lapu veidotāji nemaksā par iespēju pacelties augstākā pozīcijā vai neizmanto lakoniskus atslēgas vārdus; nav fotogrāfu, par kuriem runāt. Iespējams, ārzemnieki par latviešu fotogrāfijas vēsturi vēlas runāt tikpat daudz/maz, cik par citiem tās vēstures aspektiem. Kopumā, protams, var teikt, ka tas, kurš meklē, kaut ko noteikti atradīs un izies uz vienu vai otru autoru.

Diskusijas
Spriežot pēc diskusijām citviet, sarunas par fotogrāfiju vienotā izpratnē par mērķiem un rezultātiem neveicas. Iespējamie iemesli varētu būt dažādi, bet vēlos izteikt savu minējumu: saruna par fotogrāfiju un augstākiem ideāliem neveicas arī tāpēc, ka fotografētājus vada slēpti mērķi. Tas ir, fotogrāfija kā process un rezultāts tiek izmantota citos nolūkos, kā aizsegs. Vēl ticams, ka vispārējais izglītības un zināšanu līmenis pagaidām ir nepietiekams kulturāla un vispusīgi attīstīta cilvēka tapšanai.


Turpmāk vēl