Vladimirs Kincāns - Atkārtošanas princips mākslā un uztverē

Pilns raksts LU rakstu arhīvā PDF faila formātā

Jebkurš laikmets izstrādā noteiktu jēdzienu, (...) klišeju, semantisko invariantu summu, kas pastāvīgi pāriet no viena daiļdarba otrā. (...)  Mākslinieks savā daiļradē izmanto noteiktus, stabilus jēdzienus, vispārpieņemtus izteicienus un vārdu kopas. Turklāt lieto tos gandrīz automātiski, nedomājot par saturu vai par to veidošanas ģenēzi un jēdzienisko slodzi. (...) klišejas un shēmas gatavā veidā pastāv tikai individuālajā apziņā. Patiesībā jau tie nevis vienkārši rodas, bet veidojas un attīstās visā cilvēces kultūras sociāli vēsturiskajā praksē. Cilvēces pieredze, miljardiem reižu atkārtojoties, nostiprinās cilvēka apziņā ar loģikas figūrām. Tikai un vienīgi pateicoties šiem atkārtojumiem, figūrām piemīt aizspriedumu noturība un aksiomātisks raksturs. (...)
Atkārtojumi palīdz recipientam ieraudzīt vecajā kaut ko jaunu un nebijušu, noskaidrot loģisko saiti starp tikko ieraudzīto,  izdzirdēto materiālu un agrāk uztverto, bagātina atmiņu, paplašina redzesloku, sakārto uztveres sistēmu, disciplinē, radina patstāvīgi domāt un pilnveidot jūtu kultūru. (...)
Vispārzināmu shēmu un formulu lietošana un variēšana nebūt nenoniecina mākslinieka radošās iespējas. Pastāv pat zināma likumsakarība – fantāzijas trūkumu un talanta ierobežotību arvien kompensē pretenzijas uz oriģinalitāti un kaut kā agrāk vispār neredzēta radīšana, tādējādi apgrūtinot uztveres un sapratnes procesu. (...) Jebkurš jaunievedums pievērš uzmanību priekšmetiskumam, atstājot novārtā emocionalitāti. (...)
Iepriekšējo paaudžu paveiktais un nākamībai atstātais savdabīgo klišeju, formulu un shēmu veidā materializētais domāšanas tips atvieglos tai gan radošos procesus, gan kultūras un mākslas darbu uztveri. To izmantošana noteikti neaizvietos mākslinieka fantāziju, kas šīs figūras liek lietā. Tieši otrādi, tikai īsts talants spēj iedvest tām jaunu dzīvību.
Saskaņā ar autora citētā J. Tinjanova grāmatā "Arhaisti un novatori" pausto, gatavas shēmas un formulas atkārto ne jau tāpēc, lai atjaunotu veco saturu, bet gan lai izteiktu un radītu jaunus jēdzienus. Rīkojoties ar gatavām formulām, klišejām, shēmām utt., apvienojot un sasaistot tās, individuāli motivējot iekšējo saturu, mākslinieks tomēr nekļūst par mehānisku atsevišķo elementu kopā salicēju. Formulām un shēmām jāapvieno noteiktas detaļas un struktūras atkarībā no dažādiem funkcionēšanas un uztveres apstākļiem. Zināmas un gatavas shēmas, klišejas u. tml. var izmantot kā “atslēgu” dažādu parādību atklāšanai un izpratnei. Tās nav tukšas, formālas un nesaturīgas sagataves, bet gan jēdzienu reproducēšanai gatavas struktūras.
Ar atkārtojumu palīdzību cilvēki vienmēr atrod kaut ko pazīstamu, savu un personīgu, tādu, kas dziļi zemapziņā izjusts vai nojausts, par ko viņi gan domājuši, bet nav varējuši sameklēt reālās aprises un atrast īsto vārdu un ko mācējis izteikt tieši dzejnieks. Mūsu uzmanību parasti nepiesaista tie mākslas darbi, kuros mēs neatpazīstam neko no sevis un kuros viss pieder tikai
dzejniekam (t.i. autoram vispār).

[Izvilkumi un izcēlumi mani]