No  intervijas ar fotogrāfu Valtu Kleinu

Mums ir daudz jauno fotogrāfu?

"Gan jau, ka ir. Nevar nebūt pie tās milzīgās cilvēku masas, kas mūsdienās fotografē. Digitālā fotogrāfija ir parāvusi to galu vaļā. Šī te digitālās fotogrāfijas iespēja daudziem šķiet kā milzīga izdevība piepildīt savas nepiepildītās cerības kļūt atzītiem, saprastiem, varbūt pat nopelnīt naudu, apliecināt sevi kā māksliniekiem, radošām dvēselēm. Un tie cilvēki ārkārtīgi ar to nomokās, jo šo piepildījumu negūst. Tie, kas tirgo fotoaparātu, gan to sola - jūs būsiet mākslinieki desmit minūtēs, tikai nopērciet šo fotoaparātu. Bet tā ir patiesība caur meliem. Ja tu esi atvērts, patiešām vari par kaut ko kļūt. Ja tava sirds, tava acs un tavs objektīvs ir uz vienas ass - tad tas var notikt, bet, ja tas tā nav, nekas nesanāks. Cilvēki tik alkatīgi pēc tā tiecas, internets ir pilns ar fotobankām. Patiesībā tās ir ego pašidentifikācijas sāpes, cilvēks mēģina saprast, kas viņš ir šajā pasaulē, kur ir viņa vieta, ar ko viņš atšķiras no pārējiem. Un fotogrāfija viņam sniedz šo iluzoro priekšstatu, bet tās ir milzīgas mokas, kurās ir ierautas neaptveramas cilvēku masas - digitālā fotogrāfija to ir izdarījusi.

Vēl ir cilvēki, kas sevi neuzskata par radošiem, bet fotografē savam priekam - ģimeni, savus priecīgos notikumus, kur viņi ir bijuši. Man ir klusas aizdomas, ka to rada iekšējās bailes, ka tā visa varētu nebūt, ka tas varētu būt nekad nebijis - es varētu būt nebijis Parīzē, es varētu būt nebijis šajā laimīgajā ģimenes brīdī. Šī fotogrāfija tad ir kā sertifikāts tam, ka tas patiešām bija. Un jūs taču būsiet ievērojuši, ka nevienam tā neinteresē šīs fotogrāfijas skatīties, kā pašam fotogrāfiju radītājam. Visus pārejos tas garlaiko. Es personīgi, ja kaut kur braucu un ja kaut kas patiešām saista manu uzmanību, vienmēr sameklēju kartīšu stendu, kurā ir gatavi attēli. Tos radījis cilvēks, kas pazinis šo vietu, vietējais fotogrāfs, kas ielicis šajā attēlā visu informāciju, kodu, jo viņš šo vietu saprot un pazīst, viņš ir iedevis man absolūti precīzu kopiju."

"Zināt, kas ir pasaules lielākie meli? Tas, ka visiem nepietiks. Mīlestības, atzinības, iejūtības, laimes, prieka, panākumu. Dievs šo pasauli radīja tik dāsnu, ārkārtīgi neiedomājami dāsnu. Un mēs tam bijām liecinieki. Tad mums sātans pieliecās pie auss un iečukstēja: "Visiem nepietiks!" Bet, kad tu tiec šim pāri, kad tu viņam saki: "Atkāpies, pietiks visiem!", tajā brīdī iestājas ļoti īpašs stāvoklis, es pat nezinu, kā to nosaukt. Bet kamēr tu dzīvo šī čuksta iespaidā, tu nebeidz ciest, mocīties, būt nesaprašanā, tavas dienas ir smagas un grūtas. Šeit visiem viss pietiks. Bet šie meli katru dienu tiek nepārtraukti izplatīti."


raksta pirmā daļa
raksta otrā daļa

Valts Kleins: Viss ir harmonija

Valts Kleins (1960) ir fotogrāfs, kurš 1980. un 1990. gados bija pazīstams kā sociāli kritiskās dokumentālās fotogrāfijas pārstāvis. Viņš aktīvi piedalījās izstādēs Latvijā un ārpus tās. 1997. gadā Kleins nodibināja savu fotostudiju Secret Garden Studio un pazuda no mākslas fotogrāfijas skatuves, lai sevi veltītu tikai komerciālai fotogrāfijai. Šogad Cēsu mākslas festivāla laikmetīgās vizuālās mākslas izstādē Take Care (2010. gada 23. jūlijs - 15. augusts) viņš atgriežas ar sēriju "Patiesība un meli".Raksts publicēts žurnālā "Foto Kvartāls", 2010, Nr. 4(24), 32. - 39. lpp.

Tiekos ar Valtu Kleinu viņa studijā. Viņš jau mani gaida ar vīnu, skatīdamies meditatīvu fotofilmu Ashes and Snow ("Pelni un sniegs"), par kuru ir lielā sajūsmā.

Arnis Balčus: Esmu dzirdējis, ka jūs esat iznīcinājis savus darbus. Kāda ir jūsu attieksme pret paša senākiem darbiem?

Valts Kleins: Esmu pašentropisks cilvēks, mani neinteresē agrākie gadi. Kaut kādā brīdī sapratu, ka man tā vairs nav nekāda vērtība. Tas ir bijis pašizaugsmes ceļš, tā ir kā veca bibliotēka, kuru man nav interesanti pārkārtot vai vienkārši priecāties par tās esamību. Sāku iznīcināt savus arhīvus un pats neesmu nevienu savu CV uzrakstījis. No malas tas izklausās augstprātīgi, bet es absolūti negribu rūpēties par to, lai pēc manis paliek kaut kādas iemītas takas, atmiņas. Es pat būtu priecīgs, ja mani aizmirstu. Savas dzīves laikā esmu ļoti daudz saskāries ar fotogrāfiem, māksliniekiem, rakstniekiem, mūziķiem, kas ir ārkārtīgi norūpējušies par to, kas pēc viņiem paliks, vai viņi ir spējuši dot kādu ieguldījumu šajā pasaulē. Viņu bažas manī raisīja pretēju efektu. Atbrīvošanās no pagātnes ir kustība uz priekšu bez piepūles, man tas ir atvieglojums.

Vai šī apjausma nāca pēkšņi?

Zibens man neiespēra, tas notika pamazām. Tu izej cauri tam, ka tev visu ko gribas. Tādiem kā egoisma piesātinātiem lokiem. Man gribējās būt atzītam fotogrāfam, gribējās savu studiju, labi pelnīt, darīt to vislabāk no visiem, gribēju būt redzams un atpazīstams. Un es visu to dabūju. Tu to vari kāpināt daudzās pakāpēs un kļūt par šo reizinājumu vergu. Bet ko tālāk? Kas ir vēl aiz visa tā? Es aiz tā vairs neko nesaskatīju. Vieni aug uz augšu pa vertikāli, bet otri - horizontāli. Jaunībā ir svarīgi justies varenam. Jo lielāks perimetrs ap tevi, jo tu domā, ka vairāk zini un ietekmē, bet pienāk brīdis, kad gribi augt uz augšu, bet tad tu ieraugi, ka paliec viens. Tur nav nekādu traģēdiju, tā ir neaprakstāma viegluma un brīvības sajūta, kurā tu piepildies ar jaunām atziņām, zināšanām un izpratni. Tad tu saproti, ka tu neko patiesībā nezini, ka neko daudz nevari apgūt, ka pasaule ir neizsmeļama, bet tu vari mainīt dimensiju. Un tajā brīdi tu atsakies labprātīgi, bez puņķiem un asarām. Tas nebija tā, ka es dzēru šņabi, bimbāju un metu krāsnī savus negatīvus. Pilnīgi nemaz. Es to izdarīju viegli, ar patīkamu sajūtu. Kādam citam tā varbūt ir vērtība, bet es neiešu apkārt pa pasauli jautāt, vai kādam tā ir vērtība. Es labāk no tā atbrīvojos.

Var jau iekulties milzīgos projektos, bet nepietiek ar to, ka tu izdomā ideju, kuru vēlies īstenot. Tavā ideju tāmē ir jāparedz arī tas, ko ar to visu pēc tam darīt. Mākslas fotogrāfija nav bizness, tādēļ ar laiku tu apaudz ar bildēm un dzīvo neziņā, vai kādam tas viss reiz būs vajadzīgs. Un tieši no šīs domas - vai kādam tas būs vajadzīgs - es vēlējos tikt vaļā. Bilžu iznīcināšana nav nekas jauns. To ir darījuši Ansels Adamss1, Vokers Evanss2. Nokopēja noteiktu skaitu fotogrāfiju un tad stikla negatīvu sasita. Tā nebija viņu pašu iniciatīva, bet to ierosināja galerijas, lai celtu darbu vērtību.

Nepazīstu nevienu fotogrāfu, kurš savas dzīves laikā ar fotogrāfiju būtu nopelnījis. Visiem, kas uz to ir cerējuši, ir nācies vilties. Nevar dzīvot ar sajūtu, ka veiksi komerciālos pasūtījumus, pelnīsi naudu un tad arī savu mākslu varēsi pārdot. Varbūt kādreiz kādu darbu pārdodu, bet tie ir kā šampanieša korķa šāvieni - ar to nevar motivēt savu dzīvi. Fotogrāfs nevar motivēt savu karjeru ar gaidām pēc komerciālas veiksmes.

Vai ir kādi jums tuvi darbi, kuri tomēr nav iznīcināti?

Atvadīšanās bija pakāpeniska, krita bastions aiz bastiona. Savā krājumā man nekas pāri nav palicis. Strādājot komerciālā darbā, es novēroju, kā apaugu ar materiālu. Tas viss, paldies Dievam, ir utilizēts. Ja kas ir palicis, tad tas ir tiesīgs dzīvot. Man pār to nav varas, un es kā tāds inkvizitors apkārt neskriešu un neiznīcināšu. Nedomājiet, ka esmu traks.

Kādēļ vienā brīdī jūs pārstājāt nodarboties ar mākslas fotogrāfiju? Vai tas bija apzināts solis vai gluži vienkārši tam vairs neatlika laika?

Visādi. Kad esi jauns un enerģisks, tad gribas visu. Es ātri sapratu, ka visu nevar iegūt. Panākumus sasniedz tie, kas mērķtiecīgi savu enerģiju virza vienā virzienā. Bija periods, kad veltīju sevi tikai mākslas fotogrāfijai, bet pēc tam atklāju komerciālo fotogrāfiju, kas tolaik bija jauna lieta. Mani tas interesēja, un sākumā man bija ilūzija, ka arī strādāšana reklāmā var būt māksla. Man šķita, ka tajā varēšu paust savu radošo garu un spēšu labi nopelnīt, tādēļ tam atdevu visu savu enerģiju. Es jutu, ka mākslas fotogrāfijā man nav vairs ko teikt, es negribēju vienkārši reflektēt, mans personiskais "es" man nelikās interesants, un es vēlējos citu realitāti.

Kā jūs raksturotu komerciālo fotogrāfiju, kā tā ir laika gaitā mainījusies?

Fotogrāfijas līmenis ir ārkārtīgi krities. Nav jau nekāds brīnums - ja senāk nebija nekādu "stoku" (foto banku) un lielākoties ideju vajadzēja realizēt uz vietas, tad šodien idejas var nopirkt pusgatavas "stokos", kā arī daudzi uzskata, ka paši prot fotografēt - pēdiņās. Senāk strādājām dienu un nakti, bijām pārņemti ar savu iespēju robežu pārbaudīšanu. Piemēram, mēs trijatā veselas trīs dienas fotografējām vienu alus glāzi. Tagad fotogrāfijas vairs nerada tēlus, bet gan stāsta to, ko var izlasīt sauklī, tātad sviests tiek smērēts uz sviesta.

Kādēļ klienti izvēlas tieši Valtu Kleinu?

Es nezinu, vai vispār Valts Kleins esmu es pats. Man bija tāds gadījums, kas izskaidro šo situāciju. Man ir bijuši vairāki asistenti. Viens no viņiem ilgstoši pie manis strādāja un ārkārtīgi labi apguva arodu, tāpēc viņam varēju uzticēt atsevišķus darbus. Man bija ideja, ka zem šīs studijas vārda varētu strādāt vairāki fotogrāfi, bet es tikai apstiprinātu galamateriālu. Un tā es savam asistentam uzticēju vairākus darbus. Biju pārsteigts par izcilo kvalitāti, bet tad par to uzzināja viens klients un šausmīgi apvainojās. Pat tik ļoti, ka uz visiem laikiem pārtrauca sadarbību. Jo redzi, viņš zina, ka to pašu var nofotografēt jebkurš cits, bet viņam ir svarīgi, ka to izdara tieši Valts Kleins.

Tas jau tikai pierāda, ka Valts Kleins ir spēcīgāks zīmols par Secret Garden Studio.

Tas mani biedē. Tajā brīdī es sapratu, ka Valts Kleins neesmu es, ka Valts Kleins ir kāds cits, kurš joprojām skaitās dārgākais fotogrāfs.

Vai jūs joprojām esat dārgākais?

Tas nāk no tiem laikiem, kad es sāku strādāt. Tolaik mana cena bija atbilstoša ieguldījumam. Darba procesā bija ieguldīti lieli resursi, un tāmes bija pieklājīgas. Bet leģenda dzīvo joprojām, lai gan cenas jau vairākus gadus ir izlīdzinātas ar kopējo tirgu.

Kāds ir jūsu priekšstats par fotogrāfijas dzīvi Latvijā?

Mani tā vienkārši neinteresē. Vienu periodu intensīvi mēģināju apmeklēt visas izstādes, bet nemitīgi sanāca vilties. Nav tā, ka man ir kaut kādas īpašas prasības vai kritēriji, es gāju atvērts, gribēju kaut ko piedzīvot. Pēdējos sešos septiņos gados ir ienākusi jauna paaudze, kas aktīvi lieto digitālo tehniku. Viņi apgūst vienu elementāru fotogrāfisko paņēmienu un sāk to ekspluatēt. Tas cilvēks pats par sevi ir tādā sajūsmā, ka viņam trīc rokas, un viņš taisa izstādes. Tas ir nožēlojami, tas nav nekas vairāk par kursadarbu parastā fotoskolā. Es noguru no šo ambīciju apskatīšanas. Un prese savā inercē un vājajā izglītotības līmenī par fotogrāfiju to visu pasludina par mākslu. Tas iet tikai plašumā ar arvien lielāku pompozumu. Tie epiteti ir tik krāšņi, lai gan patiesībā tev piedāvā surogātu, nodekorētu ar rozā puķēm un marcipāna tautumeitām. Tas nav priekš manis. Es pagaidīšu, kad tas viss reiz pāries.

Vai ārzemēs ejat uz izstādēm?

Jā, un, godīgi sakot, ir starpība, vai tu apmeklē izstādi Londonā vai šeit. Tur tās veido ar atbildības izjūtu pret skatītāju. Nav svarīgi, patīk vai nepatīk, bet es redzu nopietnus meklējumus, kvalitāti, kas man dod jaunu informāciju pārdomām. Parasti cenšos aizbraukt uz Paris Photo, taču ne uz pašu Paris Photo, bet gan apskatīt satelītizstādes. Tās ir pasakainas. Man tas liekas ļoti simpātiski, ka gan slavenu, gan nepazīstamu autoru izstādes tiek rīkotas bez lielām ambīcijām. Londonā ir milzīgas atklāšanas, tur tā ir pieņemts, bet Parīzē lekties nav pieņemts, jo tur visi lecas. Piemēram, Džoelam Pīteram Vitkinam3, kurš it kā būtu pelnījis lielu izstādi, darbi bija izstādīti nelielā galerijā. Man tas likās brīnišķīgi.

Ir pagājuši teju divdesmit gadi kopš jūsu pēdējām mākslas izstādēm. Kāpēc tagad atgriežaties?

Ir daudz iemeslu. Es pārsātinājos ar komerciālo fotogrāfiju. Man bija ilgas pēc jaunas domāšanas. Komerciālajā fotogrāfijā tu esi atkarīgs no klienta. Tu esi labs fotogrāfs, ja spēj izpildīt klienta idejas. No tevis negaida paša kreativitāti, tā visiem ir pie kājas, tev jāstāv klusu ierindā kā armijā. Tā tas ir bijis vienmēr, ar ļoti retiem izņēmumiem.

Fotografēju jau es visu laiku. Braucu dabu fotografēt, bet tie visi bija atsevišķi darbi. Un te pēkšņi kaut kas notika, pat nespēju to komentēt. Apziņā sapratu, ka viss sagāja uz īso. Izsita korķus. Tad es daudz lasīju, skatījos filmas, kaut ko sapratu citādāk. Es to saucu par dievišķo dzirksti. Diemžēl šiem vārdiem ir banalitātes piegarša, bet kaut kas notika. Es jutu, ka man ir ideja, galvā virmoja kaut kādi dzejiski teksti, un es sāku šo pasauli redzēt citādāk. Nezinu, vai tas ir ar noteiktu vecuma periodu, bet pēkšņi tevī iekšā sāk darboties kaut kāds atomreaktors, kas iepriekš bijis izslēgts. Tu izšķilies kā tāds cālis no čaumalas, bet tad redzi, ka apkārt ir vēl viena čaumala. Un tad es ieraudzīju atbildi vienā noplukušā sienā, kurai bija nolobījusies krāsa. Es sapratu, ka nav iespējams nošķirt patiesību no meliem. Piemēram, ka loterija nemeklē uzvarētāju, bet gan miljoniem zaudētāju, kas iemaksā naudu. To, ka zaudētāji un uzvarētāji ir viens un tas pats.

Un kā jūs to sasaistāt ar sienām?

Ikreiz, atverot vienu slāni, aiz tā tu ieraugi kaut ko citu. Un tur ne tikai atveras jauns slānis, bet veidojas tēli. Pēc pirmās reizes, kad to ieraudzīju, tēli sāka pieteikties paši. Biju pārņemts vairākas nedēļas, aizrautīgi meklēju sižetus un visur tos atradu. Man bija svarīgi, ka tas nav inscenēts, mana izvēle ir tikai kadrējums. Tapa tuvu pie četrsimt foto, beigās pat nezinu, ko ar tām visām iesākt.

Kā jūs atradāt šīs sienas, vai braukājāt apkārt uz dullo?

Sākumā uz dullo, tad sapratu, kur jāmeklē - bijušajās armijas daļās, pamestajās mājās. Tās ir vietas, kur saskaras mūžīgais ar laicīgo. Tas ir entropijas process, kad lietus, vējš, sniegs sāk veidot savus rakstus. Tur veidojas tēlu sistēma, pasakainas fabulas. Kad izlasīju kvantu fiziķa Boma pētījumu par to, ka šajā pasaulē nekas nav haoss, ka viss ir harmonija un mēs redzam tikai nelielu daļu no tā, es to ieraudzīju tajās sienās.

Pastāstiet par fotogrāfiju tehnisko pusi, ar ko fotografējāt?

Viss ir fotografēts digitāli. Lietoju divas kameras - Canon EOS-1Ds Mark II un Mamiya ar 45 megapikseļu PhaseOne 6x4,5 digitāloaizmuguri. Montāžas nav nekādas, vienīgi dažām bildēm paceltasaturācija.

Vai jums maz ir vēl kāda analogā kamera?

Kādas četras piecas kameras, tās palikušas no senākiem laikiem. Tās nekur nav izmestas vai pārdotas. Šeit studijā mēs bijām vieni no pirmajiem, kas sāka izmantot nopietnu digitālo tehniku. Mēs nopirkām Megavision S3 digitālo aizmuguri Mamiya645 kamerai. Latvijā tādas nevienam toreiz nebija. Tā maksāja piecpadsmit tūkstošus dolāru, seši megapikseļi. Šobrīd ir tāda sajūta, ka vēlos atgriezties pie analogās fotogrāfijas. Tā filmas plastika joprojām ir nepārspēta, bet es ticu, ka kādu dienu digitālais to noķers.

Vai šīs fotogrāfijas arī iznīcināsiet?

Fotogrāfijas dzīvo savu dzīvi, tās ceļo kā faili, tiks izstādītas. Nebūs tā, ka es viņām uzbrukšu. Būšu tikai priecīgs, ja kāds tās novērtēs. Patiesībā to izstādi varēju rīkot jau pirms diviem gadiem. Biju tādā sajūsmā par savām bildēm, ka vēlējos izstādi rīkot nekavējoties, nerēķinoties ar izdevumiem. Meklēju telpas, bet tad saņēmu vairākus atteikumus, jo izstāžu grafikus parasti plāno labu laiku uz priekšu. Tad es apsēdos un padomāju. Sapratu, ka šis projekts bija svarīgs manai pašizaugsmei, bet ar izstādi gribu pabarot savu ego - to, ka man gribas, lai tu uzraksti par šo izstādi, lai tas aiziet presē, lai ir atklāšana, uz kuru atnāk cilvēki ar ziediem un saka komplimentus. Tagad ir pagājuši divi gadi un man tas vairs nav vajadzīgs. Es labprāt vispār vairs nerīkotu šo izstādi, bet nespēju jau kuro reizi atteikt Cēsu festivāla organizatoriem, starp kuriem ir mani skolas biedri un labi paziņas, kuru darbu ļoti augsti vērtēju.

Ar Valta Kleina darbiem no sērijas "Patiesība un meli" var iepazīties žurnālā "Foto Kvartāls". Žurnāla elektroniskā versija pieejama mājaslapā www.fotokvartals.lv.

Kāda lasītāja viedoklis:

Tāda sieviešu žurnāla intervija... Balčus atskaite *kas bijis galdā*, milzum daudz teksta par Kleina paša personu (vispārsadzīviski - ārpus fotogrāfijas vai dajebkā cita interesi saistoša), fotokameru uzskaite kā krievu fotoTEHNIKAS žurnālos utt...
Īpatnēja ir groteskā saikne starp *citu* izstāžu (vai *iepazīto paņēmienu*) salīdzinājumu ar parastu  fotoskolas mācību uzdevumu (lai ar pašam līdz skolai nav sanācis aiziet) - un paša Valta izstādi no vecas krāsa fiksējumiem.
Eeee... tas ir klasisks mākslasskolas PIRMĀ kursa uzdevums - meklēt krāsu, faktūru, ēnu un laukumu siluetu spēles vecos, nolupušos krāsojumos.. vēlākos kursos māca apvienot šīs lietas ar ko vēl, izraisot skatītāja asociācijas utt.
Forša bij vecumvecā komersantu atziņa, ka kantora turētājam, primāri ir jākontrolē darbs ar klientu un kantora darbu kvalitāte - tā arī šķiet visatbilstošākā nodarbe cilvēkam ar šādu domāšanu.